TAVAI ZIŅKĀREI
IR KURP
DOTIES.

Es biju sev solījis tajā dienā par to nedomāt. Izbraukt, izkustēties, atgriezties tik nogurušam, lai pietiktu spēka tikai novilkt apavus. Sākumā pat izdevās. Stāvēju, sabāzis rokas piedurknēs, un ļāvu skatienam aiziet tik tālu, cik tas spēj. Vienubrīd gandrīz sāku tev kaut ko stāstīt. Jau pagriezos. Tāds muļķīgs, mazs ieradums — pārbaudīt, vai arī tu redzi to pašu. Bija kaut kas nepanesams tajā mierā. Pa virsu viss rāms, dziļāk krājās tas, kam nebiju atradis vārdus.

Kādreiz kāds te bija rūpīgi gādājis, lai katrai lietai būtu sava vieta. Tagad nebija neviena, kam pajautāt — kāpēc. Un tomēr svešu cilvēku rūpes vēl spēja mani sasniegt. Kāds bija pielicis klāt savējo, pēc viņa vēl kāds. Paliku ilgāk, nekā biju domājis. Mājās mēģināju visu atcerēties pēc kārtas, bet dažas daļas jau sāka zust. Tā es sāku šīs hronikas. Esmu atstājis tev to, ko vēl spēju salikt kopā. Pārējam būs jāiet pakaļ pašam. Un paņem kādu līdzi — es tajā dienā vairāk par visu būtu gribējis kādam pateikt: paskaties.

Neviens vairs īsti neatceras, kurš viņu pirmais nosauca par Melnrēci. Vārds sāka klīst pēc tās nakts, kad rēcienu dzirdēja vairākās vietās vienlaikus. Vieni teica, ka skaņa nākusi no meža, citi bija pārliecināti, ka tā atskanējusi kaut kur starp tukšajām ēkām. Skaidrs bija tikai tas, ka tā nebija vilka balss.

Nākamajā rītā dubļos pie vienas no pamestajām ēkām atrada lielu ķepas nospiedumu. Kāds to nofotografēja, bilde aizgāja pa vietējām sarakstēm, un sākās minējumi. Lācis tas nebija, arī vilka pēda ne. Īpaši savāds bija kreisās priekšķepas nospiedums — tajā bija redzamas trīs neregulāras līnijas. Vēlāk tās parādījās arī visos pārējos atrastajos nospiedumos un kļuva par pazīmi, pēc kuras Melnrēča pēdas vairs nevarēja sajaukt ne ar viena cita dzīvnieka pēdām.

Pašu zvēru līdz tam bija redzējuši tikai daži. Visi stāstīja apmēram vienu un to pašu — melns, vilkam līdzīgs, tikai krietni lielāks un masīvāks. Priekšējās kājas garas, galva turēta zemu, bet kreiso ķepu tas licis pie zemes mazliet šķībi. Viens autovadītājs bija to sastapis uz ceļa. Zvērs neesot meties prom, kā to darītu parasts meža dzīvnieks. Tas mierīgi pārgājis pāri ceļam, uz brīdi apstājies otrā pusē un tikai tad nozudis tumsā.

Pēc dažām dienām tādu pašu rētainās ķepas nospiedumu atrada citā vietā. Vēlāk — vēl vairākās. Attālumi starp tām bija lieli, tomēr pēdas vienmēr izskatījās līdzīgas. Radās iespaids, ka Melnrēcis pārvietojas pa noteiktu maršrutu un ik pa laikam atgriežas vietās, kurās jau bijis.

Par Melnrēci joprojām ir zināms pavisam maz. Neviens nezina, kādēļ viņš izvēlas tieši šīs vietas, kurp dodas un ko tajās meklē. Skaidrs ir tikai tas, ka Melnrēcis glabā vēl daudz noslēpumu un viņa atstātās pēdas ir vienīgais veids, kā tos atklāt.